Latviešu   |   English   |   Lietuvių
Svētdiena, 19.05.2013
Sibilla, Teika, Lita

Novads

   

PĀVILOSTAS NOVADA ĢERBOŅA SIMBOLS - ZILPODZE

 

   Jūrmalas zilpodze ir daudzgadīgs, 10-70 cm augsts čemurziežu dzimtas lakstaugs. Tās stublājs stāvs, spēcīgi attīstīts, zarains, ar zilganu apsarmi. Lapas cieti ādainas, ieapaļas, veselas vai retāk ar 3 - 5 daivām, gar malu ar rupjiem dzeloņainiem zobiņiem, arī klātas ar zilganpelēku apsarmi un vaska kārtiņu. Ziedi ciešās, 1- 2 cm garās galviņās, kuras apņem rombiskas vīkala lapas. Zied jūlijā, augustā. Ziedus apputeksnē kukaiņi. Auglis - skaldenis ar sīkiem zvīņveidīgiem dzelonīšiem. Tie pieķeras gan cilvēkam, gan arī dzīvniekiem un sekmē auga izplatīšanos.
    Jūrmalas zilpodze sastopama Baltijas jūras piekrastē priekškāpu joslā smilšainās un akmeņainās vietās. Atsevišķi tās eksemplāri atrasti Ventspils - Papes posmā. Pirmo reizi augu Ziemupes apkārtnē atrada 1899. gadā K.R.Kupfers un P. Lakšēvics. Pēdējā laikā ir zināma jūrmalas zilpodzes atradne Užavā. Ziemupes – Akmensraga atradne ir lielākā un stabilākā zilpodzes atradne Latvijā. (lasīt vairāk)
 

PĀVILOSTAS NOVADS 

    Izveidojies 2009.gada jūnijā, apvienojoties Sakas novadam ar Vērgales pagastu.

 

   

   Pāvilostas novads sastāv no Pāvilostas pilsētas, Sakas un Vērgales pagasta. Sakas pagastā ietilpst apdzīvotas vietas Saka, Rīva, Strante, Ulmale, Vērgales pagastā -  Vērgale, Saraiķi, Ziemupe, Ploce.

 

 

 

 

 

Iedzīvotāju skaits Pāvilostas novada administratīvajā teritorijā: 3094 (Informācija uz 22.02.2013.)

►3089 dzīvesvietu deklarējušās personas:

t.sk.

Kopā

Sievietes

vīrieši

Pāvilostas pilsētā

1089

594

495

Sakas pagastā

588

271

317

Vērgales pagastā

1412

727

685

4 personas, kas dzīvesvietu ir norādījušas mutiski:

             - 2 vīrieši no Pāvilostas pilsētas;

             -1 vīrietis no Sakas pagasta;

             -1 sieviete no Vērgales pagasta;

►1 persona, kurai dzīvesvieta ir anulēta.

 

Pāvilostas novada teritoriālā platība  515km2

Pāvilosta 6 km2

Sakas pagasts 318km2

Vērgales pagasts 191km2

 

 Attālums no Pāvilostas novada centra līdz:

Rīgai - 211.9km

Liepājai  - 53.1km

Ventspilij  - 76.8km

Kuldīgai  - 63km

 

Attālums no Sakas pagasta pārvaldes līdz

                              Pāvilostas novada domei - 7.4km

Attālums no Vērgales pagasta pārvaldes līdz

                                Pāvilostas novada domei 27.7km

Pāvilostas novads robežojas ar Grobiņas, Durbes, Aizputes, Alsungas un Ventspils novadiem.

 

Tam ir 46km gara piejūras robeža.

 

  PĀVILOSTA - pilsēta katram!

    Pāvilosta cilvēkiem asociējas ar garo smilšu liedagu un Baltijas jūras dzidro ūdeni. Vietu, kur netraucēti iespējams izbaudīt skaisto, neskarto dabu, mieru un  klusumu. Vieta – kur vērts atpūsties! Ieslīgt siltās, zeltainās liedaga smiltīs...  basām kājām bezrūpīgi iebrist dzestrajā jūras ūdenī...  saulrietā vienam ar savām domām vai kopā ar mīļiem cilvēkiem pastaigāties gar jūras krastu un atrast savu dzintaru.

 

Pāvilostas pilsētas karogs (lēmums)

     

    Pāvilosta ir pilsētiņa, kurā dzīvo sīkstas zvejnieku dzimtas. Par savu paradīzi to uzskata Latvijas spicākie vējdēļu sporta cienītāji. Tai raksturīga zema apbūve un tas, ka gandrīz visas ielas iziet uz jūru. Osta, jahtu piestātne, lielais jūrakmens, neskartā daba un skarbais jūras gaiss piesaista šai vietai radošus cilvēkus. Savulaik padomju militāristu apsēstu, tagad – laimīgu par savu nesabojāto un necivilizēto pludmali, Pāvilostu rotā dzintars, ko dāsni izskalo jūra.

   Pāvilosta atrodas Baltijas jūras krastā – klusa, sakopta Kurzemes mazpilsēta Latvijas rietumos.

    Pilsētiņu ir iecienījuši aktīvā sporta cienītāji, kuri katru vasaru gadu no gada ierodas Pāvilostā, lai izbaudītu unikālos viļņus un vēju, kuri sastopami tikai Pāvilostas jūrmalā.

Pāvilosta atrodas 240 km attālumā no Rīgas un tās tuvākās pilsētas ir:

  • 37km - Aizpute
  • 54km - Liepāja
  • 70km - Ventspils   

     

   

U. Marhilēvičs, G. Račs

PĀVILOSTA

Kur Akmensrags no vienas puses aiztur vēju

Un Labrags otrā pusē jūru mierina

Tur zvejnieksievas vētras laikā vāra tēju,

Kad vīri lēni pietauvojas ostmalā.

 

Kur mūsu tēvi jūras mezglā sēja jostas,

Kur jūras viļņos mūsu sirdis rūdījās,

Tur esam mēs, kas piedzimuši Pāvilostā,

Nekādi vēji tevi neizputinās!

 

Piedz.

Ai, Pāvilosta, ai Pāvilosta-

Tu jūras mezglā sieta josta.

Ai, Pāvilosta, ai, Pāvilosta-

Nekādi vēji tevi neizputinās.

 

Tā jūras malā mierīga stāv kuro gadu

Kā vecs un krastā pietauvojies burinieks.

Te svešinieki savu mieru neatrada,

Te asaras un mājās pārnākšanas prieks.

 

Piedz.

Ai, Pāvilosta, ai Pāvilosta-

Tu jūras mezglā sieta josta.

Ai, Pāvilosta, ai, Pāvilosta-

Nekādi vēji tevi neizputinās.

     

 

 

 

VĒRGALES PAGASTS
       Par Vērgales emblēmu karaliskais gulbis apstiprināts 1990.gadā, jo katrā Vērgales dīķī vienmēr dzīvojis kāds gulbju pāris.
        „Gadus atpakaļ atgadījies šāds notikums : kāda gulbju pāra ģimenē iejaucies ienācējs, bet cīņu zaudējušais un pamestais vīrs turējies turpat tuvumā. Nevarēdamas paciest tādu netaisnību, Vērgales sievietes aicinājušas vīrus palīgā. Braucot ar plostiem un laivām, laulības pārkāpēju padzina, gulbja sievai piedots un ģimenes miers atjaunots” (A.Šnipke.Vērgale laiku lokos).
        Cieņu un uzmanību pagasta ļaudis gulbjiem izrāda vēl joprojām. Pirms dažiem gadiem  abās  pusēs Vērgales centram, ceļa malā tika ieraktas zīmes „Uzmanību, gulbji!”, jo putni bieži pārvietojas no vienas ūdenskrātuves uz otru.

  

  

Ievērojami cilvēki: 

Alfrēds Šnipke  (1932 – 2005), pēc aicinājuma vēsturnieks un lauksaimnieks

Eduards Celms – Vērgales pamatskolas direktors (pie visām valdībām)

Jūlijs Iesalnieks – Ziemupes skolas direktors, Ziemupes pagasta kultūras dzīves veicinātājs  

 

Vērgales pagasta himna
Vērgalei
 
Es mīlu zemi šo man atvēlēto, svēto,
Pār kuru saule zaļu gaismu lej,
Kur Tāšu pakalni un Bebes lejas
Dzied vārpu dziesmu Vērgalei.
 
Es mīlu debesis man atvēlētās svētās,
Kur balti gulbji vēja ceļus skrej,
Kur rīta zvaigznes sudrabotā gaisma
Liek mosties manai Vērgalei.
 
Es senčus piesaucu man zināmos un svētos,
Kad Elku kalnā naktīs veļi dej,
Kad brūnas bites sārtā āboliņā
Dūc darba dziesmu Vērgalei.
 
Šo zemi mīlēšu man nolemto un svēto,
Līdz saltā naktī kāda balss teiks – ej...
Pār baltu kalnu projām būšu gājis,
Ardievas teicot Vērgalei.
 
 
Teksts – Aivars Grava
Mūzika - Nora Kurme
 
 
Eseja par Vērgali
Mans pagasts – mans lepnums
 
    Mēs tekam kā cielavas. Mēs rāpjamies rāmi un apdomīgi, kā vīngliemeži. Mēs esam tramīgi kā stirnas. Mēs esam lietišķi un nepiekāpīgi kā vilki. Mēs esam ļoti dažādi.   Es esmu koks. Līst maija lietus, es kailām pēdām stingri balstos zemē, bet manas rokas tiecas mākoņos. Vēl tikai mazdrusciņ, un es sasniegšu vismaz to zemāko, kas, sidraba maliņu mirdzinādams, nostājies man virs galvas. Mans mākonis. Virs manas zemes.
    Kā lai tur cilvēks nav lepns?
   Te smaržo pēc mikla un svaiga sienalaika vakara. Pēc sviesta bekas kāpās. Te skan kā dulns putnu koris ausmā. Kā rudens lapas zem kājām. Staro kā dzidra ziemas diena. Kā pieneņu pilna pļava, ko zem zila debesjuma no viena gala jau laiza brūnas govs asā mēle.
    Te ir brīnišķīga vieta, kur rasties. Vakarā pēc garas dienas. Brīvdienās pēc skolas gada. Atvaļinājumā pēc darba cēliena, kas izsūcis visus spēkus. Rasties pasaulē. Vieta, kur rasties Domām un Idejām, kas var būt visam sākums.
     Nu, kā lai tur cilvēks nav lepns?

     Tas mākonis tepat virs galvas ir mums visiem, jo debesis taču ir ļoti plašas. Tām maza lieta no tā, ko un kādi mēs te, apakšā. Bet mums pašiem, mums gan ir no svara, ka esam dažādi un raibi kā lupatdeķi vai pupu ziedi – kā nu kuram tīk. Vērgale, Ziemupe, Saraiķi, Ploce, Bebe… Mums tie nav tikai vietu vārdi. Tās ir mazas pasaulītes. Pa-saulītes, kas stariņiem kopā saķērušās. Jo ir un ir katrā vietā ļaudis citādi – to jautātājam neviens pagastā nenoliegs. Un tas varbūt ir viens no skaistākajiem Dieva brīnumiem. Ir labi būt vienlaikus gludenam kā jūrmalas olim un asam kā nātrei, un pieķerties pasaulei kā dadzim. 

    Tā Vērgale arī turas pie lielās pasaules vamža. Ja pazaudēs savu lepnumu, kas zina, atrisīs stariņi, atlaidīsies dadža ķereklīši, aizriposim vēl sazin kur…
    Tāpēc maija lietū un visos citos lietos es izeju ārā un izstiepju rokas pret debesīm, lai noturētu visu līdzsvarā. Sevī. Savā Vērgalē. Pasaulē. Lai nepalaistu prom to mākonīti, kas taisni virs mūsu, virs Vērgales galvas stāv.
 

  

                                                                                                     DINA BELTA

 

 

SAKAS PAGASTS

Sakas vārds pirmo reizi rakstos minēts 1230.g. No 13.gs. otrās puses līdz pat Livonijas karam Saka ir bīskapu īpašums, kuri to vairākkārt izlēņojuši. No 15.-18.gs. Sakā saimnieko Ostenzakenu ģimene. Divu nelielu upīšu - Durbes un Tebras - sateces vietā, kur savu tecējumu uz jūru sāk Sakas upe, ir vēsturiskais, teikām un nostāstiem apvītais Sakas (Sacezes) centrs ar Kuršu un Bruņinieku pilskalniem, ar Sakas Lejas luterāņu baznīcu. Hercoga Jēkaba valdīšanas laikā (1642.–1682.) Sakā ir bijusi osta, kuru savās interesēs izmantojuši tirgoņi no Aizputes. Gada laikā ostā ienākuši no 50–150 tirdzniecības kuģi, pārsvarā no Holandes. Rosīgo ostas dzīvi pārtrauca zviedru – poļu karš. Līdz mūsdienām saglabājusies viena no ostas noliktavām. Ap 1890.g., apvienojot sīkos Sakas pagastus, izveidoja Upesmuižas pagastu, kura administratīvā teritorija ir vairākkārt mainīta. 1.Pasaules kara laikā kara kuģu apšaudē nopostīja Akmensraga bāku un Ulmales muižu. 20.gs. 30.tajos gados Sakas Grīņos ieceļoja latgaļu ģimenes, kas tur iekopa ap 60 saimniecību. Traģiski notikumi Grīņos risinājās 2.Pasaules kara laikā, kad vācu vara nežēlīgi izrēķinājās ar sarkano partizānu atbalstītājiem. Padomju laikā Sakas teritorijā nodibinājās vairāki kolhozi. Vēlāk visus pievienoja k/z „Centība”. Sakas novadu šķērso arī Rīvas upe, kuras mežonīgie, civilizācijas neskartie krasti vilina dabas mīļotājus un makšķerniekus. 70% no novada teritorijas sedz meži.

 

Nedēļas jautājums

Kā vērtējat domes apstiprinātos šī gada kultūras, izglītības un mazās uzņēmējdarbības projektus?