Latviešu   |   English   |   Lietuvių
Trešdiena, 23.04.2014
Jurģis, Juris, Georgs

Novads

PĀVILOSTAS NOVADS


   Novada vēsturi var sākt skaitīt sākot ar 2009.gada 1.jūliju, kad īstenojot administratīvi teritoriālās reformas Latvijas Republikā, izveidojās Pāvilostas novads. Tajā apvienojās Vērgales pagasts un Sakas novads, kas bija izveidojies 2004.gada 3.decembrī, apvienojoties Sakas pagastam un Pāvilostas pilsētai. Novada administratīvais centrs atrodas Pāvilostas pilsētā.

   Pāvilostas novada teritoriālā platība ir 515km2 - Pāvilosta 6km 2, Sakas pagasts 318km 2, Vērgales pagasts 191km 2. Tam ir 46 km gara jūras piekraste. Iedzīvotāju skaits novadā – 2997 (uz 24.03.2014.), Pāvilostas pilsētā – 1050, Sakas pagastā – 565, bet Vērgales pagastā – 1382 iedzīvotāji. Vidējais iedzīvotāju blīvums ir 5.86 iedzīvotāji uz kvadrātkilometru.

   Pāvilostas novads atrodas Latvijas dienvidrietumos, Kurzemes reģionā, 211.9 km attālumā no Latvijas Republikas galvaspilsētas Rīgas, 53.1 km attālumā no Liepājas, 76.8 km no Ventspils un 63 km no Kuldīgas. Tas robežojas ar Grobiņas, Durbes, Aizputes, Alsungas, Ventspils  un Kuldīgas novadiem.

    Baltijas jūras baseina upju lejteces un to pietekas novadā veido plašu upju tīklu. Lielākās upes atrodas Sakas pagasta teritorijā, tās ir Latvijas īsākā upe Saka ar savām pietekām Durbi un Tebru, Rīva un Rudupe, bet Vērgales pagastā izvietojušās mazās upītes.

   Lielāko daļu Pāvilostas novada zemju aizņem meži, kas sastāda 63% no visas teritorijas. Lauksaimniecībā izmantojamā zeme sastāda 27%. Tā ietver aramzemes, augļu dārzus, pļavas un ganības. Savukārt pārējo zemju platības aizņem krūmāji, purvi, ūdeņi, ēkas, pagalmi, ceļi un citas zemes.

    Novada teritorijā atrodas aizsargājamās dabas teritorijas un objekti, kā Grīņu dabas rezervāts, dabas liegumi ”Pāvilostas pelēkā kāpa”, ”Sakas grīņi, ”Ziemupe”, aizsargājamā jūras teritorija ”Akmeņrags”.

   Galvenā darbības nozares Pāvilostas novadā ir zvejniecība un zivju pārstrāde, mežizstrāde un kokapstrāde, lauksaimniecība, mazumtirdzniecība un tūrisms.

   Novadā liela uzmanība tiek pievērsta sociālās palīdzības nodrošināšanai, bezdarba mazināšanai, kā arī izglītībai, kultūrai un brīvā laika pavadīšanai.

    Šeit pieejama dažādu līmeņu izglītība – sākot no pirmsskolas līdz vidusskolai. Darbojas arī mākslas un Mūzikas skolas, kā arī dienas centrs „Krams” un jauniešu istaba.

   Visā novadā ir attīstītas arī pašdarbības, kultūras un sporta tradīcijas, dodot ikvienam novadniekam lietderīgi pavadīt brīvo laiku un atrast savu aizraušanos. Novadā  ir trīs kultūras nami, kuros ir iespēja spēlēt teātri, dejot tautiskās dejas, dziedāt korī vai ansamblī. Savukārt sporta zālēs ikviens var spēlēt futbolu, basketbolu, volejbolu, izmantot trenažieru zāli, bet Pāvilostas pilsētas stadionā pieejams skeitparks, tenisa korti, brīvdabas trenažieri, futbola laukums un slidotava-hokeja laukums.

   Novads nepārtraukti attīstās. Dažādas novada pašvaldības iestādes un nevalstiskās organizācijas īsteno projektus un dibina jaunus kontaktus pieredzes apmaiņai.

Pāvilostas novads izveidojies 2009.gada jūnijā un sastāv no Pāvilostas pilsētas, Sakas un Vērgales pagasta.

PĀVILOSTAS NOVADA ĢERBOŅA SIMBOLS - ZILPODZE
   Jūrmalas zilpodze ir daudzgadīgs, 10-70 cm augsts čemurziežu dzimtas lakstaugs. Tās stublājs stāvs, spēcīgi attīstīts, zarains, ar zilganu apsarmi. Lapas cieti ādainas, ieapaļas, veselas vai retāk ar 3 - 5 daivām, gar malu ar rupjiem dzeloņainiem zobiņiem, arī klātas ar zilganpelēku apsarmi un vaska kārtiņu. Ziedi ciešās, 1- 2 cm garās galviņās, kuras apņem rombiskas vīkala lapas. Zied jūlijā, augustā. Ziedus apputeksnē kukaiņi. Auglis - skaldenis ar sīkiem zvīņveidīgiem dzelonīšiem. Tie pieķeras gan cilvēkam, gan arī dzīvniekiem un sekmē auga izplatīšanos.

    Jūrmalas zilpodze sastopama Baltijas jūras piekrastē priekškāpu joslā smilšainās un akmeņainās vietās. Atsevišķi tās eksemplāri atrasti Ventspils - Papes posmā. Pirmo reizi augu Ziemupes apkārtnē atrada 1899. gadā K.R.Kupfers un P. Lakšēvics. Pēdējā laikā ir zināma jūrmalas zilpodzes atradne Užavā. Ziemupes – Akmensraga atradne ir lielākā un stabilākā zilpodzes atradne Latvijā.

 

 
PĀVILOSTA 
  Pāvilostas pilsētas ģerboni izstrādājis arhitekts Gunārs Lūsis-Grīnbergs, kurš iepazīstoties ar Pāvilostas vēsturi un saistību ar Lilienfeldiem, savā ģerboņa skices variantā iezīmēja 3 lilijas no Lilienfeldu dzimtas ģerboņa. 1995.gadā Pāvilostas pilsētas ģerboņa izstrādātais variants tika iesniegts apstiprināšanai Heraldikas komisijā Rīgā. Ģerbonis tika apstiprināts 1997. gada 21. novembrī. Pāvilostas pilsētas ģerbonis – sudraba laukā sarkana kāpu priede uz tādas pašas akmeņu pamatnes; sarkanā galvā zelta lilijas.
Pāvilostas pilsētas ģerbonis
  Savukārt Pāvilostas pilsētas karogs izgatavots, apstiprināts un iesvētīts 2004.gadā. Karoga tapšanā tika iesaistīts SIA „Dizaina birojs Līnija” direktors Juris Ivanovs un māksliniece Ilze Lībiete, kura apņēmās izstrādāt karogam skices un izšūt karogu zīdā. Ar izstrādātajām skicēm tika iepazīstināti un aptaujāti pāvilostnieki, kuri par karoga krāsām izvēlējās zilo, balto un smilšu dzelteno krāsu. Karoga centrā attēlots pilsētas ģerbonis.
 
   Pāvilostas pilsēta ir arī viena no retajām, kurai ir sava himna. Dziesma “Pāvilosta” tika ierakstīta 2000.gadā grupas “Liepājas brāļi” izpildījumā, tās mūzikas autors ir pāvilostnieks Uldis Marhilēvičs, bet tekstu sarakstījis Guntars Račs. 2009.gada maijā pilsētas himnu iedziedāja Pāvilostas jaunieši.
U. Marhilēvičs, G. Račs

 

PĀVILOSTA
Kur Akmensrags no vienas puses aiztur vēju
Un Labrags otrā pusē jūru mierina
Tur zvejnieksievas vētras laikā vāra tēju,
Kad vīri lēni pietauvojas ostmalā.
Kur mūsu tēvi jūras mezglā sēja jostas,
Kur jūras viļņos mūsu sirdis rūdījās,
Tur esam mēs, kas piedzimuši Pāvilostā,
Nekādi vēji tevi neizputinās!
 
Piedz.
Ai, Pāvilosta, ai Pāvilosta-
Tu jūras mezglā sieta josta.
Ai, Pāvilosta, ai, Pāvilosta-
Nekādi vēji tevi neizputinās.
Tā jūras malā mierīga stāv kuro gadu
Kā vecs un krastā pietauvojies burinieks.
Te svešinieki savu mieru neatrada,
Te asaras un mājās pārnākšanas prieks.
 
Piedz.
Ai, Pāvilosta, ai Pāvilosta-
Tu jūras mezglā sieta josta.
Ai, Pāvilosta, ai, Pāvilosta-
Nekādi vēji tevi neizputinās.

 

       Pāvilosta - pilsēta katram! Tā cilvēkiem asociējas ar garo smilšu liedagu un Baltijas jūras dzidro ūdeni. Vietu, kur netraucēti iespējams izbaudīt skaisto, neskarto dabu, mieru un  klusumu. Vieta – kur vērts atpūsties! Ieslīgt siltās, zeltainās liedaga smiltīs, basām kājām bezrūpīgi iebrist dzestrajā jūras ūdenī, saulrietā vienam ar savām domām vai kopā ar mīļiem cilvēkiem pastaigāties gar jūras krastu un atrast savu dzintaru.
   Pāvilosta atrodas Baltijas jūras krastā – klusa, sakopta Kurzemes mazpilsēta Latvijas rietumos. Pāvilosta ir pilsētiņa, kurā dzīvo sīkstas zvejnieku dzimtas. Tai raksturīga zema apbūve un tas, ka gandrīz visas ielas iziet uz jūru. Osta, jahtu piestātne, lielais jūrakmens, neskartā daba un skarbais jūras gaiss piesaista šai vietai radošus cilvēkus. Savulaik padomju militāristu apsēstu, tagad – laimīgu par savu nesabojāto un necivilizēto pludmali, Pāvilostu rotā dzintars, ko dāsni izskalo jūra.
    Pilsētiņu ir iecienījuši aktīvā sporta cienītāji, kuri katru vasaru gadu no gada ierodas Pāvilostā, lai izbaudītu unikālos viļņus un vēju, kuri sastopami tikai Pāvilostas jūrmalā. Par savu paradīzi to uzskata Latvijas spicākie vējdēļu sporta cienītāji.
 
VĒRGALES PAGASTS
Teksts – Aivars Grava

Mūzika - Nora Kurme

Vērgalei
Es mīlu zemi šo man atvēlēto, svēto,
Pār kuru saule zaļu gaismu lej,
Kur Tāšu pakalni un Bebes lejas
Dzied vārpu dziesmu Vērgalei.

 

Es mīlu debesis man atvēlētās svētās
Kur balti gulbji vēja ceļus skrej,
Kur rīta zvaigznes sudrabotā gaisma
 
Liek mosties manai Vērgalei.
Es senčus piesaucu man zināmos un svētos,
Kad Elku kalnā naktīs veļi dej,
Kad brūnas bites sārtā āboliņā
Dūc darba dziesmu Vērgalei.
 
Šo zemi mīlēšu man nolemto un svēto,
Līdz saltā naktī kāda balss teiks – ej...
Pār baltu kalnu projām būšu gājis,
Ardievas teicot Vērgalei.

 

    Par Vērgales emblēmu karaliskais gulbis apstiprināts 1990.gadā, jo katrā Vērgales dīķī vienmēr dzīvojis kāds gulbju pāris.
   „Gadus atpakaļ atgadījies šāds notikums : kāda gulbju pāra ģimenē iejaucies ienācējs, bet cīņu zaudējušais un pamestais vīrs turējies turpat tuvumā. Nevarēdamas paciest tādu netaisnību, Vērgales sievietes aicinājušas vīrus palīgā. Braucot ar plostiem un laivām, laulības pārkāpēju padzina, gulbja sievai piedots un ģimenes miers atjaunots” (A.Šnipke.Vērgale laiku lokos).
   Cieņu un uzmanību pagasta ļaudis gulbjiem izrāda vēl joprojām. Pirms dažiem gadiem  abās  pusēs Vērgales centram, ceļa malā tika ieraktas zīmes „Uzmanību, gulbji!”, jo putni bieži pārvietojas no vienas ūdenskrātuves uz otru.
Eseja par Vērgali

"Mans pagasts – mans lepnums" 

    Mēs tekam kā cielavas. Mēs rāpjamies rāmi un apdomīgi, kā vīngliemeži. Mēs esam tramīgi kā stirnas. Mēs esam lietišķi un nepiekāpīgi kā vilki. Mēs esam ļoti dažādi.   Es esmu koks. Līst maija lietus, es kailām pēdām stingri balstos zemē, bet manas rokas tiecas mākoņos. Vēl tikai mazdrusciņ, un es sasniegšu vismaz to zemāko, kas, sidraba maliņu mirdzinādams, nostājies man virs galvas. Mans mākonis. Virs manas zemes.
    Kā lai tur cilvēks nav lepns?
   Te smaržo pēc mikla un svaiga sienalaika vakara. Pēc sviesta bekas kāpās. Te skan kā dulns putnu koris ausmā. Kā rudens lapas zem kājām. Staro kā dzidra ziemas diena. Kā pieneņu pilna pļava, ko zem zila debesjuma no viena gala jau laiza brūnas govs asā mēle.
    Te ir brīnišķīga vieta, kur rasties. Vakarā pēc garas dienas. Brīvdienās pēc skolas gada. Atvaļinājumā pēc darba cēliena, kas izsūcis visus spēkus. Rasties pasaulē. Vieta, kur rasties Domām un Idejām, kas var būt visam sākums.
     Nu, kā lai tur cilvēks nav lepns?
    Tas mākonis tepat virs galvas ir mums visiem, jo debesis taču ir ļoti plašas. Tām maza lieta no tā, ko un kādi mēs te, apakšā. Bet mums pašiem, mums gan ir no svara, ka esam dažādi un raibi kā lupatdeķi vai pupu ziedi – kā nu kuram tīk. Vērgale, Ziemupe, Saraiķi, Ploce, Bebe… Mums tie nav tikai vietu vārdi. Tās ir mazas pasaulītes. Pa-saulītes, kas stariņiem kopā saķērušās. Jo ir un ir katrā vietā ļaudis citādi – to jautātājam neviens pagastā nenoliegs. Un tas varbūt ir viens no skaistākajiem Dieva brīnumiem. Ir labi būt vienlaikus gludenam kā jūrmalas olim un asam kā nātrei, un pieķerties pasaulei kā dadzim. 
    Tā Vērgale arī turas pie lielās pasaules vamža. Ja pazaudēs savu lepnumu, kas zina, atrisīs stariņi, atlaidīsies dadža ķereklīši, aizriposim vēl sazin kur…
    Tāpēc maija lietū un visos citos lietos es izeju ārā un izstiepju rokas pret debesīm, lai noturētu visu līdzsvarā. Sevī. Savā Vērgalē. Pasaulē. Lai nepalaistu prom to mākonīti, kas taisni virs mūsu, virs Vērgales galvas stāv.
                                                                                                  DINA BELTA
 
SAKAS PAGASTS
Nav mūsu pusē košas birztalas,
Bērzi klīst pa sētām un laukiem
Starp alkšņiem- kā asmeņi balti,
Šķeļot pelēkos rudens vējus.
 
Un tomēr tā ir jūras roka,
Kas ar grāvju un valku pirkstiem
Atņem auglīgai zemes tumsai
Liekas lāses, urgas un viļņus.
 
Mūsu puses zeme mīl
Pacietību tikpat garu kā vagas,
Bet, jūsmīgam vējam pāri brāžot,
Tā pasmīn grāvmalas krūmu ūsās.
                                    /Augusts Štrauss/
 
     Sakas vārds pirmo reizi rakstos minēts 1230.g. No 13.gs. otrās puses līdz pat Livonijas karam Saka ir bīskapu īpašums, kuri to vairākkārt izlēņojuši. No 15.-18.gs. Sakā saimnieko Ostenzakenu ģimene. Divu nelielu upīšu - Durbes un Tebras - sateces vietā, kur savu tecējumu uz jūru sāk Sakas upe, ir vēsturiskais, teikām un nostāstiem apvītais Sakas (Sacezes) centrs ar Kuršu un Bruņinieku pilskalniem, ar Sakas Lejas luterāņu baznīcu. Hercoga Jēkaba valdīšanas laikā (1642.–1682.) Sakā ir bijusi osta, kuru savās interesēs izmantojuši tirgoņi no Aizputes. Gada laikā ostā ienākuši no 50–150 tirdzniecības kuģi, pārsvarā no Holandes. Rosīgo ostas dzīvi pārtrauca zviedru – poļu karš. Līdz mūsdienām saglabājusies viena no ostas noliktavām. Ap 1890.g., apvienojot sīkos Sakas pagastus, izveidoja Upesmuižas pagastu, kura administratīvā teritorija ir vairākkārt mainīta. 1.Pasaules kara laikā kara kuģu apšaudē nopostīja Akmensraga bāku un Ulmales muižu. 20.gs. 30.tajos gados Sakas Grīņos ieceļoja latgaļu ģimenes, kas tur iekopa ap 60 saimniecību. Traģiski notikumi Grīņos risinājās 2.Pasaules kara laikā, kad vācu vara nežēlīgi izrēķinājās ar sarkano partizānu atbalstītājiem. Padomju laikā Sakas teritorijā nodibinājās vairāki kolhozi. Vēlāk visus pievienoja k/z „Centība”. Sakas pagastu šķērso arī Rīvas upe, kuras mežonīgie, civilizācijas neskartie krasti vilina dabas mīļotājus un makšķerniekus. 70% no novada teritorijas sedz meži.
 

Nedēļas jautājums

Ceļu stāvoklis Pāvilostas novadā ir: