Sestdiena, 19.09.2020
Verners, Muntis

LAI PIEMINAM UN ATCERAMIES

LAI PIEMINAM UN ATCERAMIES

25.03.2020

      Kaut arī šī brīža situācija valstī  liedz cilvēku vienkopus pulcēšanos un pasākumu rīkošanu, tas neliedz mums katram vienam  atcerēties un pieminēt mūsu zemes vēsturē tik nozīmīgo un skumjo dienu - 1949. gada 25. martu, kad padomju okupācijas vara veica otro Latvijas iedzīvotāju masu izsūtīšanu. Īstenojot Baltijas iedzīvotāju deportācijas operāciju “Krasta banga” (Priboj), vienas nakts laikā savu ceļu uz specnometinājuma vietām Sibīrijā bija spiesti uzsākt aptuveni 42 tūkstoši cilvēku, tai skaitā 10 tūkstoši bērnu. Deportācija bija pilnībā vērsta pret zemniecību, lai gan ne visi deportētie bija zemnieki.

    Pēc  Otrā pasaules kara beigām, kad Latvijā uz palikšanu  ienāca “atbrīvotāji”,  mūsu zemē  tika atšķirta jauna represiju un pastāvīgu baiļu lappuse – latviešu izglītotākās un uzņēmīgākās  sabiedrības daļas un latviešiem raksturīgās lauku zemniecības tradīciju iznīcināšana. Viens no būtiskiem elementiem bija "kulaku kā šķiras likvidācija". 1949. gada deportāciju  nolūks bija salauzt pretestību kolektivizācijai. Kopumā tas arī izdevās, turklāt ar uzviju. Laika posmā no 1949. gada 27. marta līdz 6. aprīlim Latvijā organizēja 1740 jaunu kolhozu. Mūsdienu Latvijas vēsturnieki kolektivizāciju raksturo kā vissmagāko satricinājumu, ko  Latvijas lauki pārdzīvoja 20.gadsimtā un, kas izraisīja milzīgas sociālās, demogrāfiskās un tikumiskās pārmaiņas.

     Ne visi, kuri piedzīvoja izsūtījuma šausmas un pazemojumus, atgriezās savā dzimtenē. Bet tie, kuriem bija tā laime atgriezties, savās atmiņās daloties saka, ka izdzīvot svešajā un skarbajā vidē viņiem palīdzējusi latviešu spīts, dziesma un neremdināmās ilgas pēc savas zemes. Tā, kā to dzejā izsaka viena no izsūtītajām Daina Freiverte: 
 

Aust diena pār Urāliem gurda, kā strazds
Pēc skrējiena tāla pār jūru.
Mirdz sudraba gaismā mans dzimtenes krasts
Caur svešzemes nakti šo sūru.
       Tur tālu pie Daugavas ābeles zied.
       Man liekas, ka bites san viņās.
      Kā gribētos celties, projām tur skriet
      Manas dzimtenes ziedošās lejās.
Birst ābeles ziedi un asaras līst
Pār mātes un līgavas vaigiem.
Pa Krievzemes tundrām, nu latvieši klīst,
Zem austrumu varmāku spaidiem.

      Bet vaidi un asaras - asinīs kļūs,
      Par spēku, kas naidnieku dragās.
      Tad brīva un laimīga Latvija būs
      Pats Dievs tai šo brīvību sargās.

 

      Mūsu novadā  pēc Sociālā dienesta sniegtajām ziņām dzīvo trīspadsmit represētas personas. Tai skaitā Sakas pagastā un Pāvilostā – septiņas.

     Pielikumā varat iepazīties ar Latvijas Valsts arhīva apkopotajiem datiem par 1949.gada 25.martā izsūtītajiem Pāvilostas, Sakas pagasta un Ulmales pagasta iedzīvotājiem. (Pielikumu skatīt šeit)

     Viņu piemiņai un atcerei 25.martā no novada pašvaldības tika nolikti ziedi pie Represēto piemiņas akmens Pāvilostā.

 

Pāvilotas kultūras nama vadītājas  p.i.

MARITA HORNA

 

Foto: M.Kurčanova

 

 

 

« Atpakaļ