Svētdiena, 22.09.2019
Maigurs, Mārica, Māris

Fotokonkurss “Pāvilostas novads 2016” noslēdzies

Fotokonkurss “Pāvilostas novads 2016” noslēdzies

18.10.2016
Šogad Pāvilostas novada TIC izsludinātais fotokonkurss "Pāvilostas novads 2016" ir noslēdzies un šī gada fotokonkursā piedalījušies  daudz dalībnieku – 32, iesūtot 474 fotogrāfijas. 5.oktobrī Pāvilostas novada pašvaldībā tikās fotokonkursa komisija, lai izvērtētu iesūtītos darbus.  Vērtēšana bija ilga un grūta.
 
Tika nolemts:

1. vietu piešķirt Līgai Spjutei par fotogrāfiju “Zvejnieki”,

2.vietu piešķirt Eelikai Liping par fotogrāfiju “Tie skaistie virši”

3.vietu piešķirt Kaijai Grīnblatei par fotogrāfiju “Paceļot enkuru”

Izteikt atzinības:

Annai Dunkerei par fotogrāfiju “Mistika”,

Gitai Gausmanei par fotogrāfiju “Princese”,

Raimondam Rātam par fotogrāfiju “Purpura debesis Pāvilostā”,

Vēsmai Grindulei par fotogrāfiju “Zīlīte cenšas paslēpties”,

Kaijai Grīnblatei par fotogrāfiju “Rudenī pie puķpodvīriņdekoriem”,

Līgai Spjutei par fotogrāfiju “Aiz trejdeviņām jūrām”,

Silvijai Irēnai Mauriņai par fotogrāfiju “Saullēktā”,

Vinetai Zaļkalnei par fotogrāfiju “Nēģu laiks”,

Agnesei Ģēģerei par fotogrāfiju “Kad brauksim zvejā?”,

Ilmāram Zatovicam par fotogrāfiju “Saraiķi no putna lidojuma”.  
 
    Konkursa uzvarētāju apbalvošana notiks 2016. gada 17.novembrī Vērgalē un 18. novembrī Pāvilostā Valsts svētku svinīgajos pasākumos.
   Pēc fotogrāfiju vērtēšanas komisija apspriedās un atzina, ka fotokonkursa iesūtīto fotogrāfiju līmenis ir samērā augsts. Lai vēl vairāk uzlabotu kvalitāti un vēl padarīt šo konkursu produktīvāku katrs komisijas loceklis izteica ieteikumus nākamā gada konkursam, kuri būtu noderīgi ne tikai konkursa organizētājiem, bet arī konkursa dalībniekiem.
Varis Sants: „Pats svarīgākais ir savas dzīvesvietas, patriotisma, apzināšanās un spēja fotografēt novadnieciskas bildes. Ne tikai fotografējot pacelt acis no zemes uz augšu, bet to darīt arī ikdienā!”
Daina Vītola: „Ikdienā ir jābildē, jābildē un jābildē, jo labu dokumentālu fotogrāfiju vienmēr ir par maz. Tikai mēs paši varam atstāt vēsturiskas liecības par šo laiku.”
Uldis Kristapsons: „Konkursā iesaistīto fotogrāfiju vidū vēlētos redzēt vietējos novada ļaudis un to atspoguļojumu darbībā, atpūtā, darbā un svētkos.” 
Ģirts Vagotiņš – Vagulis: „Fotokonkursā iesūtīto darbu vidū trūkst ielu skatu, mazās ieliņas un mājas. Dažādu vietējo iecienītu vietu skatu – tirdziņu, kompāniju pulcēšanās vietu utt. nākotnē ierosinu organizēt konkursu novada atspoguļojošo videomateriālu iesūtīšanai.”
Andris Paipa: „Dažādot tematiku, dabas elementus, cilvēkus un to atspoguļojumu. Iemūžināt gada svarīgākos novada notikumus, kā piemēram novadnieces grāmatas izdošana – tādus, kas negadās tik bieži.”
Pāvilostas novada TIC vadītāja
Mairita Tumpele
 


 

Mazliet par fotografēšanas ābeci un fotokonkursu
“Pāvilostas novads 2016” 

   Personīgu paldies, vēlējos izteikt tiem pretendentiem uz balvām, kuri šogad bija iesnieguši savus darbus Pāvilostas novada domes un TIC organizētajam foto konkursam “Pāvilostas novads 2016”; kopumā radošos pieteikumus bija iesnieguši 32 dalībnieki, iesūtot 474 foto attēlus. Prieks, ka fotogrāfiju profesionālais līmenis gadu no gada pieaug, turklāt autori piedomā ne tikai pie darbu nosaukumiem, bet arī “iemēģina roku” melnbaltajā fotogrāfijā, jo ahromatiskie attēli uzskatāmi izceļ pat vismazākās nepilnības darbu kompozicionālajos risinājumos, taču tas no autoriem prasa jau zināmu sagatavotības līmeni un pieredzi šinī mākslas veidā. Tomēr, vērtējot iesūtītās fotogrāfijas, nācās saskarties ar zināmu problemātiku; darbos dominē, galvenokārt, tikai ainavas, precīzāk – marīnas, tas ir - jūras ainavas… - mols ziemā, ar jūru fonā, mols vasarā, mols no rīta, mols saulrietā - dažnedažādās variācijās. Tikai kur pazudušas visas tās sabiedriskās aktivitātes, kuras novadā ik gadu notiek? Kas “izskaudis” cilvēkus no mūsu vidus? Saglabājušies tikai pēdu iespiedumi liedaga smiltīs kā klātesamības apliecinājums … Jebkuras apdzīvotas vietas galvenā vērtībā taču ir - tur dzīvojošie cilvēki! Manuprāt, lai nākotnē vairotu iesūtīto darbu saturisko daudzveidību, pienācis īstais brīdis, kad argumentēti jārunā par fotogrāfijas tematiskajām iespējām un to praktisko pielietojumu.
    Klusā daba. Latviešu gleznotāju vidē viens no populārākajiem žanriem ir “klusā daba”. Francijā kluso dabu sauc par “nature morte”, tulkojumā “mirusī daba”. Klusā daba – tas ir uzstādījuma attēlojums, kurā parādīta priekšmetiskā, nedzīvā pasaule – grāmatas, trauki, plūkti ziedi, augļi, dārzeņi, medījums, arī ēdiena servējums. Fotogrāfu vidē tas nebūt nav tik populārs, tomēr arī šinī žanrā ir mērķtiecīgi strādājoši autori un konkrētu mērķauditoriju. Galarezultāts visplašāk tiek izmantots poligrāfijas reklāmās, kad jāprezentē pārtikas un konditorejas izstrādājumi, parfīmi, rotas, aksesuāri, u.c. Fotogrāfijā klusajām dabām ir raksturīga, galvenokārt, tematiska ievirze. Piemēram:
  • Lauku klusās dabas. Attēlota lauku vide: māla trauki, maizes klaips, parasti iegriezts, piena krūze un dažādi dārzeņi uz lina galdauta.
  • Klusās dabas par jūras tematiku. Šī virziena klusās dabas papildinātas ar nozvejotām un termiski apstrādātām saldūdens vai jūras zivīm.
  • Pilsētas klusās dabas – raksturo krāšņas ziedu kompozīcijas, oriģinālas formas trauki, preses izdevumi un drapērijas.
  • Nodarbi vai profesiju raksturojošas klusās dabas – izmantoti kādas konkrētas profesijas vai hobija priekšmetiskie elementi, piemēram, šādu vidi sastādīs - ēvelsols, slīmests, kaltu komplekts, rokas zāģis, ēvele, līmspīles un dažas “graciozas”, garā spirālē savērpušās skaidas. Rezultātā visiem nepārprotami būs skaidrs, ka izvēlētie priekšmeti tikai mērķtiecīgi raksturo konkrētu vaļasprieku vai profesiju. Turklāt šādā kompozīcijā tematiski neiederēsies, piemēram, lietussargs, virtuves mikseris, vai kristāla augļu trauks.
  • Industriālās klusās dabas – kompozīcijā sakārtoti mūsdienu industriālas vides priekšmetiskie elementi – krāsaini vadi, mikroshēmas, lodējumi, savienojumi, elektronikas bloki, ražošanas iekārtas, vai to detaļas, instrumenti, utt.
   Protams, fotogrāfi savos radošajos meklējumos bieži eksperimentē, mēģinot nojaukt pieņemtās žanru robežas un kompozicionāli apvienojot it kā nesavienojamo.  Tad rodas tādi darbu nosaukumi kā “Pilsētnieces klusā daba laukos”, vai “Makšķernieka klusās dabas nosapņojums”, kurā organiski apvienojas gan spilvens, gan iespaidīga līdaka, gan kluss dīķa krasts fonā, un, iespējams, pat liels atkritumu spainis priekšplānā, ja uzstājīga sieva savu cienīto “pamodinājusi” nelaikā… Tikai tad šādai priekšmetu atlasei vai žanru miksējumam jābūt apzinātam un motivētam, kā arī tam jāatbilst vizuāli profesionāliem priekšstatiem. Kā redzams, klusās dabas var būt ļoti daudzveidīgas…
 
Ainava. Fotogrāfijas žanrs, kas ietver dabas skata noskaņas attēlojumu. Ainavas var iedalīt pēc tematikas – lauku ainavas, marīnas, urbanizācijas jeb pilsētas ainavas, arhitektūras, parku, industriālās ainavas, kā arī pēc dabas tēla emocionālā satura – liriskās, idilliskās, heroiskās un episkās ainavas.
  • Lauku ainava. Tematiski vispusīgi tiek aptverta daba visā tās daudzveidībā. Foto mākslinieki savos darbos parāda dabas skaistumu, kompozīcijās ietver kalnus, strautus, upes, ūdenskritumus, ezeru krastus, fotografē mežus un vienpatņus kokus, bērzu birztalas un iekoptus dārzus, iekļauj lauku ceļus un viensētas.
  •  Marīna. Jūras ainava. Šai žanrā iekļaujas ne tikai jūras un liedaga skati, bet arī ostu strādnieku un zvejnieku darba dzīves tēlojumi.
  • Pilsētas ainava. Cilvēka radītās urbanizētās vides attēlojums. Galvenā tēma – pilsēta kā cilvēka eksistences forma. Ielas, mājas, transporta plūsmas, u.c.
  • Industriālā ainava. Mūsdienīga pilsētainavas forma, kurā attēlo industriāli rūpnieciskās darbības vidi – ražošanas korpusus, rūpnīcas un ostas, ēku būvapjomi šinīs kompozīcijās risināti ģeometriskās formās, tas ir, tiek estetizēta vide, kura savā būtībā noliedz dabu, tomēr bez kuras mūsdienu sabiedrība nespēj eksistēt.
   Dabas foto. Ietver sevī atsevišķu dabas elementu – interesantu koku, zaru, sakņu, krūmu, augu, ziedu, sēņu, ķērpju, sūnu un akmeņu attēlojumu. Fotogrāfijās nesvarīgi kļūst parādīt kopējo ainavas noskaņu, bet gan izcelt atsevišķu tās objektu unikalitāti.
    Animālais žanrs. Vizuālās mākslas žanrs, kas pievērsies dzīvnieku attēlošanai. Latīniski “animal” – dzīvnieks. Mākslā viens no senākajiem mākslas žanriem, atcerēsimies kaut vai Altamiras vai Lasko alu sienu gleznojumus. 20.gs. glezniecībā animālā žanra nozīme mazinājusies, gleznotāji tās uzskata par studijām lielu vēsturiskā žanra, batālā žanra, mitoloģiskā žanra vai sadzīves žanra darbu radīšanai, tomēr kā patstāvīgus mākslas darbus izstādēs eksponē visai reti. Lai gan, jāatzīst, 20.gs. dārzu un parku skulptūrās animālā žanra nozīme ir saglabājusies, it īpaši padomju Latvijā, jo tas bija politiski korekts un neitrāls žanrs (M.Zaurs, A.Dumpe u.c.) Fotogrāfijā šī žanra pielietojums aktuāls joprojām, tas ir sava veida izaicinājums autoriem, jo dzīvniekus nepiespiedīsi labprātīgi pozēt. Tādēļ tiek izmantoti dažādi paņēmieni kā sasniegt vēlamo rezultātu – gan jaudīgi teleobjektīvi, gan fotografēšana no slēpņa. Paralēli atbilstošas tehnikas iegādei parādās arī pirmās specializācijas iezīmes pašu autoru vidū: ir fotogrāfi, kas fotografē tikai putnus, bieži ornitologi, ir autori, kas specializējas meža dzīvnieku fotografēšanā, ir arī tādi autori, kas specializējušies tikai mājas mīluļu fotografēšanā studijās, piemeklējot atbilstošus tehniskos paņēmienus, lai piesaistītu dzīvnieku skatienu objektīvam. Tomēr visos gadījumos tās ir sava veida “medības” – pietiks pacietības un laika, lai sagaidītu to vienīgo, īsto “knipsi”, vai ne.
    Zemūdens foto. Līdz ar zemūdens foto tehnikas pilnveidi un iegādes iespējām pašlaik nodalījies no animālā žanra un kļuvis par daudzu daiveru papildus nodarbi un vaļasprieku, prasa atbilstošu profesionālo sagatavotību un finansiālos ieguldījumus, ietver sevī zemūdens ainavas, rifu floras un faunas, kā arī pašu nirēju darbības zem ūdens attēlojumu. Diemžēl Baltijas jūras gadījumā šai fotogrāfijas tematiskai ievirzei ir ļoti pakārtota nozīme, jo ūdens nav pietiekami dzidrs, lai veidotos rosinoši apstākļi fotografēšanai.
     Aerofoto. Pēdējos gados tehnikai nemitīgi pilnveidojoties, tiek nodalīts kā atsevišķs fotogrāfijas žanrs, tomēr pēc savas būtības tas ir ainavas vai kādas lielas sociālās grupas attēlojums no skatpunkta – putna lidojums. Līdz ar droniem palielinājusies jauniešu interese par aerofotogrāfiju, tomēr jāatceras, ka šādai nodarbei ir arī savi juridiskie ierobežojumi; ko drīkstam brīvi fotografēt un kādos ganījumos šāda fotografēšana jāsaskaņo ar atbilstošām institūcijām.
   Arhitektūra. Populārs virziens 18. gadsimta glezniecībā, tomēr, līdz ar fotogrāfijas ienākšanu cilvēku sadzīvē, šī žanra funkcijas pārņēmusi fotogrāfija. Pašlaik nevienas sevi cienījošas projektēšanas iestādes vai būvfirmas mājaslapa nav iedomājama bez kvalitatīviem arhitektūras foto, gan interjera, gan eksterjera. Tā kļuvusi par neatņemamu mārketinga un reklāmas sastāvdaļu. Žanru sīkāk iespējams iedalīt – vēsturiskās arhitektūras foto un mūsdienu arhitektūras foto, interjera dizaina foto un ēku fasāžu foto, taču viens ir nepārprotami skaidrs – ēka netiek vairs fotografēta kā urbanizētas ainavas elements, bet gan kā suverēna vērtība.

    Cilvēki.
Portrets. Radies no franču vārda “portrait”. Portrets individualizēts, konkrētas personas attēlojums mākslas darbā. Svarīgākais kritērijs portretā ir attēlojuma atbilstība modelim ne tikai individuālo vaibstu iedzīvinājuma ziņā, bet arī viņa garīgās būtības un rakstura atklāsmē. Sastopams gan glezniecībā, gan tēlniecībā, gan grafikā un fotomākslā. Interesants portreta veids ir pašportrets, kad indivīda izpētes objekts ir viņš pats, bieži mūsdienu mobilajās foto aktivitātēs tā sauktais “selfy” (pašbilde), kuras galvenā vērtība ir tās operativitāte – iespējas zibenīgi ievietot sociālajos tīklos. Tikai pārāk bieži operativitāte ir šo attēlu vienīgā kvalitatīvā vērtība, diemžēl. Vēl var pieminēt, ka portreti iedalās – individuālajos portretos, dubultportretos, grupveida portretos un pašportretos, savukārt pēc tēlojuma rakstura tos iedala – intīmajā, reprezentatīvajā un satīriskajā portretā.
Dokumentālā fotogrāfija. Tajā tika attēlota cilvēku daudzveidīgā darbība ikdienā. Ietver:
  • cilvēku profesionālo darbību, parāda kādas noteiktas nozares pārstāvju darba gaitas,
  • sociālās aktivitātes - manifestācijas, protesta akcijas,
  • svētkus, fiksē cilvēkus konkrētos svētku norises mirkļos neatkarīgi no tā, vai tie būtu pilsētas svētki, festivāls, vai motociklistu salidojums,
  • atpūtu, parāda cilvēkus vaļas brīžos, piemēram, lasot grāmatu vai laikrakstu, sēžot skvērā uz soliņa un barojot baložus vai pusdienojot atklātā kafejnīcā, u.c.
   Foto žurnālistika. Reportāža. Ietver sevī secīgu notikuma hronoloģisku attēlojumu fotogrāfijās, piem., izstādes atklāšanas, svētku gājiena, salidojuma un citu personīgu vai sabiedrisku aktivitāšu secīgu dokumentējumu. Vajadzības gadījumā no šādas reportāžas iespējams atlasīt dažus veiksmīgus kadrus, kurus izmantot kā dokumentālo fotogrāfiju. Šādi rīkojas vai visi fotogrāfi, kuri fotogrāfijās iemūžina masu izklaides un sociālās aktivitātes.
    Kāzu fotogrāfija. Fotogrāfi mēdz izdalīt kā atsevišķu žanru, tomēr pēc būtības apvieno reportāžu ar dažādiem portretiem - intīmo, reprezentatīvo, dubultportretu un grupveida portretiem, pieskaitot dokumentālo foto. Tas ir populārs pasūtījuma (līguma) darbs, tomēr prasa no fotogrāfa zibenīgu reakciju un augstas sava aroda prasmes, jo neveiksmes gadījumā pasākuma atkārtojums nav paredzēts. Turklāt vienmēr, lai vēlāk autoram (fotogrāfam) nerastos lieki pārpratumi par fotogrāfiju izmantošanas iespējām, vienojoties, līgumā jāatrunā attēlu pielietojuma iespējas.
   Sporta fotogrāfija. Ataino sporta aktivitātes visā to daudzveidībā, sākot no treniņiem, iesildīšanās procesa, pašām sacensībām, treneru rīcības sacensību pārtraukumos, karsējmeiteņu un talismanu aktivitātēm, ietverot arī līdzjutējus tribīnēs un citas sporta izpausmes.
    Melnbaltā fotogrāfija. Ahromatiskie attēli uzskatāmi izceļ pat vismazākās nepilnības darbu kompozicionālajos risinājumos, taču šis aspekts no autoriem prasa jau zināmu sagatavotības līmeni un pieredzi fotogrāfijā. Turklāt tas aptver visus žanrus, par kuriem iepriekš jau runāju. Tādēļ ne vienmēr ir izprotama fotogrāfu vēlme šos foto nošķirt atsevišķā žanrā, tomēr tā nu tas dzīvē ir iegājies, un strīdēties par šādu iedalījumu būtu neauglīgi. Melnbaltajai fotogrāfijai piemīt savs šarms un burvība; zināma daļa dramatisma, turklāt krāsa nenovērš skatītāju uzmanību no galvenā. Nav būtiski, vai minētā fotogrāfija ir melnbalta, brūni balta vai zili balta, tas tik un tas būs ahromatisks (viena krāsa, jo baltā neskaitās) attēls, tādēļ arī pats nosaukums, manuprāt, nav diez ko precīzs. Loģiskāk būtu - ahromatiskā fotogrāfija.
   Makro fotogrāfija. Fotografēti tiek gan dzīvi, gan nedzīvi objekti, sniegpārsliņas, kukaiņi, minerāli, augi, spēcīgā palielinājumā, tādējādi ļaujot uz tiek palūkoties no neierasta skatpunkta. Parasti makro fotogrāfijā cilvēks saskata tādas formas un krāsu nianses, ko ikdienā ar neapbruņotu aci nespētu ievērot. Makro fotogrāfija nosaka speciāla aprīkojuma nepieciešamību. Apskatīšu tikai dažas risinājuma iespējas:
  •  makro objektīvs,
  •  Novoflex Retro adapteris,
  • reversīvo gredzenu adapteris savienojumā ar EF-S 18-55 mm objektīvu sniedz tikai manuālas iespējas iestatīt ekspozīcijas laiku, fokusa attālumu un diafragmas atvērumu fotografējot,
  •  automātiskā fokusa gredzenu komplekts 13 mm + 21 mm + 31 mm,
  • makro lēcas (vienkāršākais variants, tomēr nav uzlūkojams par pietiekami nopietnu risinājumu).

     Pieskāros tikai tiem fotogrāfijas žanriem, kuriem būtiska nozīme kontekstā ar Pāvilostas novada organizēto foto konkursu. Eksistē vēl daudzi citi fotogrāfijas žanri, modes foto, akts (kailfoto un erotiskais foto), komerciālais foto, tiesu ekspertīzes foto, tomēr tiem, manuprāt, reāls pielietojums šai konkursā diez vai kādreiz atradīsies. Rezumējot iepriekš teikto, varu apgalvot, ka iedalījums žanros ir pakļauts vēsturiskām pārmaiņām, attiecīgos laika posmos vieni žanri izvirzās priekšplānā, citi rodas no jauna, citi ieņem pakārtotu stāvokli vai pat izzūd, turklāt mūsdienu foto mākslinieku darbos vērojama žanru savstarpēja mijiedarbība vai pat sintēze. Tādēļ šogad īpašu ievērību no žūrijas izpelnījās tie darbi, kuros autori bija mēģinājuši fotografēt cilvēkus, lai arī personīgās atvases – tomēr cilvēkus! Maz bija iesūtītu attēlu par Zvejnieku svētku tematiku, neviena par Lieldienu un Ziemassvētku tematiku, maz par sporta tematiku, minimāli atainots festivāls “Zaļais Stars”, cerams, ka nākošgad potenciālie autori, raugoties no šāda skatpunkta, izdarīs atbilstošus secinājumus!
     Vēl daži ieteikumi, jeb “daži darvas pilieni kopējā medus mucā” no manas puses 2017. gada konkursam…
1.     Ja vienas tēmas ietvaros, iesniegts vairāk nekā 50 darbu, kā šogad ainavas žanrā, tad, pēc manām domām, žūrijai jānosaka konkrētas tēmas labākā fotogrāfija. Lai realizētu šādu ieceri, nepieciešams, lai konkursa organizatori, izsludinot konkursu, definētu konkursā ietverto tēmu loku, piemēram:
  • klusā daba,
  •  ainava,
  • daba,
  •  dzīvnieki,
  • arhitektūra,
  • cilvēki,
  •  kolāža.
    Savukārt autori, iesūtot darbus, norādītu tēmu, kurai konkrēto darbu iesniedz. Rezultātā darbi grupētos pa tematiskajām mapītēm, kas tikai atvieglotu darbu gan organizatoriem, gan žūrijai.
2.     Manuprāt, pienācis īstais brīdis fotokonkursā iekļaut vēl vienu tematisko sadaļu – kolāža. Kolāža ir vairāku attēlu kompilācija vienā darbā, izmantojot foto apstrādes programmas. Kolāža nodrošinātu iespējas radoši apliecināties tiem, kuri aizraujas ar datorgrafiku un foto apstrādi, protams, ar vienu piebildi – kolāžā izmantotie attēli ir pašu fotografēti un kopā ar galarezultātu iesūtāmi konkursam. Turklāt kolāžas būtu lielisks izejmateriāls kalendāru maketējumiem.
3.     Jebkurš digitāls attēls iever arī tā saukto fotogrāfijas rekvizītu informāciju. Ja konkursa organizatori noteikumos norādījuši, ka iesūtāmi tikai attēli, kas tapuši laikā no 2015. gada 30. septembra līdz 2016. gada 30. septembrim, tad nebija īpaši godprātīgi iesūtīt darbus, kas datēti ar 2011. vai 2013. gadu. Atzīstu, kļūdīties var visi, tādēļ lūgums pirms iesūtīšanas autoriem turpmāk pašiem pārbaudīt attēla rekvizītu informāciju. Turklāt šie rekvizīti gan satur informāciju par kameras modeli, gan par mobilo ierīci, ar kuru fotografēts, gan par kameras objektīvu, gan par fotografēšanas iestatījumiem, pat par fotografēšanas laiku un par lejupielādes no fotokameras datorā laiku. 
4.     Situācijā, kad šādu informāciju attēls nesatur, nonāks tie autori, kuri aizraujas ar vēsturisko fotogrāfiju un analogajām (pagājušā gadsimta foto filmiņu) kamerām. Varētu jau ignorēt šo faktu, tomēr, nākotnē organizējot līdzīgus konkursus, nedrīkst izslēgt autortiesību (plaģiāta) pārkāpuma varbūtību, jo arī ieskanētie foto attēli nesatur šādu informāciju; pirms dažiem gadiem, kad skolas foto arhīvam skenēju vecās fotogrāfijas, par to pārliecinājos pats. Šogad šāds strīdīgs attēls bija tikai viens, bet kā būs nākošgad? Risinājums, pēc manām domām, ir tikai viens – organizēt tikai digitālo (tādu, kas satur rekvizītu informāciju) attēlu konkursu, savukārt attēlus, kuri nesatur šādu informāciju, lai arī cik nepatīkami nebūtu, vienkārši nevērtēt.
5.     Latvieši mēdz teikt: “Kas par daudz, tas par skādi…” Dažreiz to pašu iespējams attiecināt arī uz fotogrāfiju. Digitālā foto apstrādes iespējas dažādās programmās ir neaptveramas - no eiropieša reāli “uzcirst pat nēģeri” un otrādi. Iespējams mainīt krāsu paleti, fotogrāfijām pievienot dažādus specefektus un krāsu filtrus, mainīt krāsu piesātinājumu, utt. Tādēļ dažreiz “photoshop – ošanas” procesā, mēģinot paspilgtināt savu attēlu unikalitāti, atsevišķi autori pārcenšas tik lielā mērā, ka radošais ieguvums vairs nav aplūkojams kontekstā ar minēto foto konkursu. Precizēšu, iesūtītajiem attēliem tik lielā mērā ir izmainīta vai pat deformēta krāsu gamma, kontrasts, ka rezultātā tie organiski iederas tikai viena autora radošajā rokrakstā, moto: es pasauli redzu tā, taču tie vairs neatbilst šī konkursa mērķim un uzdevumiem.
6.     Nobeigumā pievērsīšos marīnām… Mans ieteikums atsevišķiem autoriem, varbūt nākošgad nevajadzētu iesūtīt 10 gandrīz vienādas jūras ainavas, lai žūrija galā tiek, kura no tām veiksmīgāka, bet gan pievērsties tai vienai, kura autoram pašam labāk tīk, un programmā “Picasa” pielabot horizontu, lai jūra “no kadra laukā nelīst”, tad, manuprāt, ieguvēji būtu visi – gan autors, gan konkursa organizētāji.
 
Ar cieņu –
skolotājs un brīvos brīžos fotogrāfs Andris Paipa
 

 

« Atpakaļ