.jpg)
06.05.2012
Pāvilosta - Stambula
Eiropas Savienības un VIAA finansētā projekta „Comenius” ar nosaukumu „ Back to our roots: traditions and customs bring us together” ietvaros no 20-26. aprīlim Pāvilostas vidusskolas skolotāji – Inta Vīgante, Ilze Ozoliņa, Aina Ansone, Marita Rolmane – un skolēni – Terēze Cābele, Miķelis Emīls Horna, Endijs Klaks, Renards Rolmanis, Laine Šildere un Henrijs Tomilovs – viesojās Stambulā, Turcijā. Kopā ar mums bija arī projekta dalībnieki no Lietuvas, Polijas, Slovākijas, Itālijas, Spānijas, Kipras un Turcijas.
Satraukums un neziņa valdīja jau no paša ceļojuma sākuma – kā būs dzīvot turku ģimenē, ko dos ēst, kā varēsim sazināties? Kur nu vēl piedzīvojumi lidostā – kāds mugursomā atstājis šķēres, cits šampūnu, vēl daži, izgājuši no lidostas, tikai pēc 15 min atrada ceļu atpakaļ, un tā katra turpmākā diena nesa sev līdzi neskaitāmus pārsteigumus un atklāsmes.
Šis nebija parasts tūrisma brauciens, kur ceļotāji pārsvarā seko gidam pa nozīmīgiem objektiem, muzejiem un dzīvo viesnīcā. Mēs, skolnieki, dzīvojām katrs savā ģimenē. Kādam jaunais tētis ir inženieris, kādam strādā balonu fabrikā, citam – ķīmijas skolotājs. Kādā no ģimenēm lūgšanu laikā izslēdz TV un datorus, citā – visi dzied līdzi TV atskaņoto valsts himnu... Ģimenēs angliski runāja pietiekami, lai mēs varētu saprasties. Jaunie brāļi un māsas bija 11 – 14 gadu veci, ar kuriem pavadījām ik brīdi visu ceļojuma laiku.
Skolā bija izveidots tāds kā dzīvais muzejs, kur skolnieki rādīja turku paražas un bija izvietoti tradicionāli priekšmeti. Pat mazs teātris par kāzām bija izveidots. Pirms došanās uz Stambulu, mums bija jāgatavo mājasdarbs – mācījāmies dziedāt visu 8 valstu dziesmas oriģinālvalodā un sagatavojām arī priekšnesumu. Turkiem ļoti labi sanāca latviešu dziesmiņa „Čuči guli, mazais šmuli”.
Kopā ar visiem projekta dalībniekiem bijām ekskursijā uz Stambulas vecpilsētu, kur apmeklējām slaveno Sv. Sofijas katedrāli, Zilo mošeju, kurā ieeja atļauta bez kurpēm, un Topkapi pili, kurā jau 600 gadus nepārtraukti lasa Korānu. Lai no ekskursijas Eiropas daļā tiktu uz mājām Āzijas daļā, milzīgā sastrēgumā 25 km braucām 4,5 stundas. Kuģi starp pilsētas daļām ( Eiropas un Āzijas) viņiem ir ierasts transportlīdzeklis šķērsojot Bosfora šaurumu. Turku autovadīšanas prasmes un braukšanas stilu var tikai apbrīnot!
23. aprīlī visā Turcijā atzīmē Valsts neatkarības dienu un norisinās Bērnu festivāls. Vedām līdzi tautastērpus un savas dejas un dziesmas rādījām arī citiem. Daudzi atzina, ka tieši mūsu priekšnesums bijis vislabākais. Tajā dienā jutāmies kā zvaigznes, jo ārkārtīgi daudz cilvēku apbrīnoja mūsu tautas tērpus un vēlējās ar mums fotografēties.
Otrdienā atpūtāmies ar ģimenēm – citi gāja uz iepirkšanās centru, citi devās uz Lielo tirgu. Sanāca arī kādā mācību stundā pasēdēt. Skolotāji skolā ģērbušies solīdi - uzvalkos un kostīmos, bet uz stundām dodas baltos halātos, lai nenosmērētos ar krītu. No rītiem pie skolas visi dzied himnu, skolēniem jāvalkā uniformas-smilšukrāsas bikses un dzelteni krekliņi ar skolas emblēmu. Lielākā daļa skolotāju ir vīrieši. Mūsu sadraudzības skolā mācās 1900 bērnu un turpat pāri ielai ir vēl viena tāda pati. Dzīvojām jaunajā Stambulas pilsētas daļā Pendik, kur pārsvarā ir tikai 6-stāvu daudzdzīvokļu nami.
Satiekoties savā starpā, pārrunājām, ko ģimene devusi ēst, kur esam bijuši u.c. Turki ir ļoti viesmīlīgi un atsaucīgi. Varētu teikt, ka viņiem daudzas lietas ir galējībās – ļoti skaļš, salds, pilns, lēns. Kavēšanās par vismaz stundu ir ierasta lieta. Projekta oficiālajās vakariņās cienājāmies tradicionāliem kebabiem. Brīvajā laikā baudījām kartingu braukšanu, boilinga spēli, āra atrakcijas un 350 C karstumu.
Ceļojumā redzējām īsto Turciju, to, kādā dzīvo cilvēki, nevis rāda tūristiem. Turku tualetes (seno laiku „ pedāļi”), daudz miermīlīgu suņu uz ielām, cilvēkus, kas bez izņēmuma uz mums lūkojās. Mošejas, kuru aicinājumi uz lūgšanām 5 reizes diennnaktī bija kā modinātājs arī no rītiem. Turku tēja un kafija. Saldumi. Liela pieredze, jauni draugi, kontakti un solījumi braukt atpakaļ, jo tur patiešām bija lieliski. Paldies skolotājai Intai, kura deva šo iespēju padzīvot ļoti atšķirīgā kultūras vidē!
Projekta dalībniece Laine Šildere
« Atpakaļ